pirmdiena, 2018. gada 30. aprīlis

Stenētājs



   Grantiņš tualetē ieslēdza gaismu un rūpīgi aizvēra tualetes durvis. Jābūt ļoti piesardzīgam. Pulkstenis bija pusčetri. Šajā naksts stundā sieva parasti cieši gulēja. Tomēr jābūt loti piesardzīgam. Tualetē viņš pavadīs vismaz trīs stundas. Protams, būs liela stenēšana. Tā ne ar ko neatšķirsies no viņa stenēšanas seksa laikā. Bet to, lūk, sieva nekādā gadījumā nedrīkst dzirdēt. Nedod Dievs, ja viņa baudkārā stenēšana atmodinās sievu, un sieva atradīs viņu baudkāri stenam slēgtā tualetē. Grantiņš nepatikā noskurinājās un pārbaudīja durvis. Tualetes durvis bija aizslēgtas.
   Grantiņam tualete ir viņa īstās mājas. Tualetē viņš ir uzturējies mūža lielu daļu. Viņš ar to ir apmierināts. Tāds ir viņa liktenis. Grantiņš netic Dievam, jo Dievs ir žīds. Taču viņš tic, ka Dievs viņam,  labu vēlot, ir novēlējis mūžu pavadīt tualetē. Pateicībā par to Grantiņš būtu ar mieru tualetē pie sienas piekārt žīda Jēzus Kristus attēlu. Taču tā bija nerealizējama ideja. Grantiņam nebija personiskās tualetes. Bez viņa tualeti lietoja sieva, ciemiņi.
   Tualetē viņš saimniekoja naktī. Dienā viens cilvēks nedrīkstēja stundām ilgi aizņemt ģimenes kopējo tualeti. Tāpēc Grantiņam maigi ieteica dzīvi tualetē organizēt nakts stundās. Tas saskanēja ar viņa identitāti – tualetes ģēnija identitāti. Par tualetes ģēniju viņš pats sevi dēvēja kopš neatminamiem laikiem.
   Kūtra zarnu darbība Grantiņam bija kopš dzimšanas. Grantiņš neatcerējās sevi bez aizcietējuma. Viņš pats to mīļi nokristīja par aizsprūdumu. Viņam no mazotnes nefunkcionēja reflekss sēdēt uz podiņa. Vecākiem nācās pielikt lielas pūles, lai zēns atvieglinātos un pie reizes arī atgāzētos. Ārsti plātīja rokas: neko nevarot darīt, bērnam ir sliktas zarnas un aizcietējuma iemesls ir kūtra zarnu darbība.
   Stenēšana stihiski sākās, kad zēns paaugās. Uz tualeti Grantiņš devās bez mātes, un tur stundām ilgi uzturējās viens pats ar savu dārgo aizsprūdumu un nepieciešamību pašam atslaucīt dibenu. Atgāzēšanās un atvieglināšanās ieilga. Stenēšana nedaudz palīdzēja. Aizsprūdumu izdevās likvidēt ar lielu piepūli un grūtībām. Sāpēja vēders, gāzes nevarēja dabūt ārā un vēdera izeja sākās tikai pēc prāva laika. Tāda bija klasiskā situācija. Grantiņš ar tādu situāciju bija apradis. Viņš sevi citādākā situācijā neprata iztēloties. Stenēšana palīdzēja. Tas bija zināms mierinājums.
   Ar laiku Grantiņš sāka arvien skaļāk un skaļāk stenēt. Naktī viņš nekautrējās skaļi stenēt. Skaļā stenēšana sākās nemanāmi.
   Aizsprūdumu likvidēšanā pagāja stunda, divas stundas. Ne reti pat trīs un vairāk stundu. Sēdot tualetē, Grantiņš domāja. Tualetē Grantiņš domāja daudzas domas. Galva bija aizņemta ar domām un tāpēc Grantiņš nepamanīja, ka ir sācis skaļi stenēt.
   Grantiņam iepatikās skaļi stenēt. Kad Grantiņš saprata, ka ir sācis skaļi stenēt, viņš atmeta visas domas un savus intelektuālos resursus koncentrēja tikai stenēšanai. Viņš sāka stenēt ar baudu. Grantiņš spēja ar baudu stenēt stundām ilgi. Faktiski stenēšanas bauda tualetē kļuva galvenais prieks. Pat lielāks prieks par sagaidīto sekmīgo atvieglināšanos. Grantiņš sāka jūsmot par aizsprūduma pretošanos, kad atvieglināties nācās 3-4 stundas. Tās bija patīkamas stundas. Viņam negribējās atstāt tualeti. Ja būtu iespējams, viņš paliktu ar baudu stenēt tualetē līdz mūža beigām.
   Nelielas izmaiņas iestājās pēc apprecēšanās. Grantiņš ar tādu pašu baudu kā tualetē sāka skaļi stenēt seksa sekundēs ar sievu. Grantiņš ātri saprata, ka viņš gultā drīkst stenēt tāpat kā tualetē un pie tam drīkst palielināt stenēšanas skaļumu. Vienīgā nelaime bija baudkārās stenēšanas mirklīgums. Tualetē viņš praktiski varēja baudkāri stenēt neierobežotu laiku. Tā diemžēl nevarēja notikt gultā ar sievu. Nebija nekādas jēgas turpināt baudkāro stenēšanu, ja viņa kājstarpē ritēja ļenganas nokarāšanās process.
   Grantiņam, saprotams, vislabāk bija pazīstams aizcietējums. Taču viņš bija ticies arī ar caureju, kad vēdera izeja sākās pēkšņi, nekontrolējami un turpinājās daudzas dienas apmēram ik pēc pusstundas. Tāds periods bija no 1986.gada jūnija līdz 1987.gada augustam.
   Vēdera traucējumus izraisot psihiskie traucējumi. Puncī notiekot pamatīgas pārmaiņas briesmīga uztraukuma un fantastisku baiļu rezultātā. Grantiņš tam ticēja. Viņš par to bija reāli pārliecinājies. Viņa puncī graujošas pārmaiņas sākās bez priekšspēles – vēdera burkšķēšanas.
   Ar ūdeņainu vēdera izeju Grantiņš savā mūžā pirmo reizi tikās, dzirdot vārdu „cilvēktiesības”. Tas notika 1986.gada vasaras sākumā. Toreiz kantora vīrs sāka stāstīt par uzdevumu tēlot cilvēktiesību aizstāvi. Grantiņš vēl ar dažiem liepājniekiem būšot neliela grupa vārdā „Helsinki-86”. Vārds „Helsinki” Grantiņā neizraisīja reakciju. Viņš bija dzirdējis par tādu pilsētu aiz polārā loka. Toties pirmo reizi dzirdētais vārds „cilvēktiesības” momentā izraisīja šausmīgu reakciju. Kantora vīrs apklusa pusvārdā. Viņš saprata, ka ir noticis kaut kas ārkārtējs. Grantiņš viņa priekšā sēdēja bāls ar idiotiski sašķobītu seju. No viņa nāca riebīga mēslu smaka, un mēsli sāka plūst pa grīdu pie viņa kājām.
   Tā tas atkārtojās vismaz divas reizes. Kantora vīrs sāka nervozēt. Katru reizi, kad ar Grantiņu apsprieda viņam darāmo, pēc vārda „cilvēktiesības” atkal sekoja ūdeņaina caureja. Kantora vīrs pieņēma attiecīgus mērus. Viņš sāka apmācīt Grantiņu tikai pēc tam, kad Grantiņš izpildīja pavēli nolaist bikses un sēsties uz tualetes poda. Tas bija unikāls gadījums VDK vēsturē: avota instruktāža notika tualetē, avotam sēžot ar kailu dibenu uz poda un nemitīgi kakājot.
   Grantiņš sevi uzskatīja par augsti izglītotu cilvēku. Naktīs tualetē viņš ne tikai domāja un stenēja, bet dažkārt lasīja kādu grāmatu. Viņa vecāki bija inteliģenti cilvēki. Viņi regulāri pirka jaunu grāmatu, kad iepriekšējās grāmatas lapas bija prasmīgi izlietotas tualetē. Nopirktai grāmatai mājās tika norauti vāki, bet lapas uzspraustas tualetē uz lielas naglas. Tualetes papīru Grantiņš pirmo reizi ieraudzīja Vācijā.
   Grantiņa zināšanu pamatā bija tualetē lasītā lektīra. Viņš ar to lepojās. Grantiņš zināja, ka viņam nav jākaunas par savu aizsprūdumu. Aizprūdums, izrādās, ir tautas kaite – slēpta nacionālā problēma. Speķis, rupjmaize, alus, mazkustīgums, slinka dirnēšana pie TV kastes. Vairāk neko nevajadzēja, lai tautā masveidā būtu izplatīts hronisks aizcietējums. Ja cilvēks ir slinks, tad arī viņa zarnas ir slinkas.
   Grantiņš vienmēr nelaida garām iespēju kaut ko uzzināt par aizcietējuma būtību un ārstēšanu. Viņš atcerējās vārdu „etioloģija”. Tā sauca mācību par slimību cēloņiem. Vēl viņš atcerējās vārdu „preventīvs”. Tā apzīmēja kaut ko tādu, kas ir profilaktisks.
   Grantiņš studēja literatūru arī par caureju. Viņš sevi uzskatīja par kompetentu caurejas jautājumos. Viņš bija lietas kursā, ka caureja visbiežāk ir vasarā. Tā sākas pēkšņi. Savukārt akūta caureja ir pavasarī un rudenī. Lasot speciālo literatūru par caureju, Grantiņš teoriju salīdzināja ar savu praksi. Tā sakrita, un Grantiņam tas sagādāja dziļu gandarījumu. Viņš jutās kā nacionālais varonis.
   „Ko tu tur dari? Nekavējoties, maita, atver durvis...”
   Sievas bļaušana bija ļoti negaidīta. Grantiņš pirmajā mirklī apjuka, bet turpināja baudkāri stenēt. Viņš apklusa tikai pēc sievas bļāviena „Es gribu redzēt to mauku, ar kuru tu steni tāpat kā ar mani”.  

Stenētājs

   Grantiņš tualetē ieslēdza gaismu un rūpīgi aizvēra tualetes durvis. Jābūt ļoti piesardzīgam. Pulkstenis bija pusčetri. Šajā naksts s...