Šķaudītājs

      Daniels Pavļuts nošķaudījās divas reizes. Pirmo reizi premjerministra priekštelpā. Otro reizi MK sētā.

   Tā bija laba zīme. Šķaudīšana apstiprina šķaudītāja rīcības pareizību. Šķaudīšanu izraisa signāls no apmierinātajiem nerviem. Nervi tik tikko bija izjutuši slodzi. Bet tā nebija kaitīga slodze. Nervu šūnas netika apdraudētas. Gluži pretēji – tika mērķtiecīgi vingrinātas. Nervi par to ir pateicīgi, un pateicības tradicionālā forma ir šķaudīšana.

   Daniels Pavļuts parasti šķauda trīs reizies ar 4 sekunžu intervālu. Pēc savas barokāli izauklētās partijas izveidošanas 2017.gada 26.augustā viņš šķaudīja četras reizes. Pēc uzvarošā balsojuma zāle pacietīgi gaidīja. Todien četras reizes Daniels Pavļuts savā mūžā šķaudīja otro reizi. Pirmo reizi viņš šķaudīja četras reizes pēc 27 sekundes ilgās (viņa dzīvē pirmās) kopošanās ar sievieti. Tas notika 1991.gada 14.maijā plkst. 17.31. Pēcāk līdz 2017.gada 26.augustam maksimālā šķaudīšana bija trīs reizes.

   Šķaudīšanas skaits Danielam Pavļutam faktiski ir viņa smadzeņu produktivitātes mērs. Ja smadzenes bija paveikušas kaut ko neredzēti labu, tad viņš šķaudīja četras reizes. Ja smadzenes bija paveikušas kaut ko redzēti labu, tad viņš šķaudīja trīs reizes, bet, ja smadzeņu veikums bija pieņemami labs, tad viņš šķaudīja divas reizes.

   Daniels Pavļuts ne visai uzticējās šādai klasifikācijai. Viņaprāt smadzenes, ar šķaudīšanu izsakot pateicību par intelekta spožumu, bieži kļūdījās.

   Piemēram, nupat viņš šķaudīja tikai divas reizes. Tas nav pareizi! Pēc sarunas ar premjerministru vajadzēja šķaudīt vismaz trīs reizes, bet vispareizākais būtu bijis – četras reizes. Nupat viņš noorganizēja grandiozu varoņdarbu. Viņa projekts izglābs simtiem cilvēku. Par viņa projektu agrāk vai vēlāk Pumpurs atkal Pērnavā uzrakstīs varoņeposu. Ministru kabineta priekšsēdētājs atbalstīja unikālo projektu, jo pa rokai bija skaitāmie kauliņi un tāpēc viņš tūlīt varēja pārbaudīt ciemiņa aprēķinus.

   Pēc ģeniālā koncepta „Par” sakārtošanas vingrā politiskajā un ideoloģiskajā sistēmā Daniels Pavļuts nešķaudīja. Nešķaudīja arī pēc krāsas izvēlēšanās. Pirmā ideja bija zilā krāsa. Šādu izvēli atbalstīja Daniela Pavļuta draugs Edgars Rinkēvičs un Edgara Rinkēviča draugs Mārtiņš Drēģeris. Neatbalstīja Solvita Āboltiņa, Lolita Čigāne un Ilze Viņķele. Viņas ieteica dzelteno krāsu, kas jau trešo gadsimtu simbolizē pasaules masu komunikācijas un pasaules politikas visvērtīgāko slāni.

   Daniels Pavļuts paklausīja cienījamās kolēģes un akceptēja dzelteno krāsu. Taču šķaudīšanu nesagaidīja. Viņa nervi nejuta vajadzību izteikt pateicību. Nervi bija triviāli adaptējušies konceptuālajā materiālā, jo šis konceptuālais materiāls Daniela Pavļuta smadzenēs jau no paša sākuma iepinās bez radikālas emocionālās apstrādes. Konceptuālā materiāla iepīšanās vienmuļi turpinājās visu aizvadīto ziemu, pavasari un vasaras sākumu. Tāpēc konceptuālā materiāla sistēmiskā sakārtošana un konceptuālā materiāla simboliskās krāsas izvēle nerviem nebija priecīgs pārsteigums, un nervi Daniela Pavļuta organismam neizdeva pavēli šķaudīt.

   Ģeniālā koncepta „Par” idejiskais ģenerators ir fluīdi. Pirmo reizi Daniels Pavļuts fluīdus sajuta uz Lielupes tilta. Braucot cauri Lielupei, viņš arvien spēcīgāk un spēcīgāk nonāca fluīdu varā.

   Tas viņu nepārsteidza. Viņš bija dzirdējis par Lielupes īpašo auru, ko sagādā divi kulta filosofi. Viņi dzīvo Lielupē, un Lielupē darba laikā ķēķī atfilosofē par filosofēšanu algā/premijās/pabalstos/piemaksās/grantos/honorāros saņemtos tūkstošus. Viņu filosofija izraisa sevišķu gaisotni no Majoriem līdz Lielupei. Tā bija filosofija, kas ērti iekārtojās sociālismā un tikpat ērti iekārtojās kapitālismā.

   Daniels Pavļuts pret sociālisma un kapitālisma kulta personām izturas toleranti. To viņam pie klavierēm mācīja Latvijas Mūzikas akadēmijā, bet vēlāk pirmās tolerantās iemaņas nostiprināja Hārvardas universitātē iegūtais maģistra grāds sabiedrības vadībā ar specializāciju līderībā (protams, nevis liderībā). Viņš kvēli apsveica neiespējamību domājošam un godīgam cilvēkam vienlīdz ērti dzīvot sociālismā un kapitālismā. Tas nav iespējams. Tas ir nonsenss. To viņš teicami apzinās. Domājošs un godīgs cilvēks nevar vienādā pakāpē samierināties ar sociālismu un kapitālismu.Tāda samierināšanās ir absurds, aplamība, nejēdzīgas blēņas. Domājošam un  godīgam cilvēkam viens no šiem antipodiem nav organiski pieņemams un izraisa milzīgu pretestību, sarkasmu, naidu, protestu, izsmieklu, disidenta pozīciju, lēmumu emigrēt. Bet tas uz Danielu Pavļutu neattiecas, un tāpēc viņš par šo problēmu nemeditē.

   Daniels Pavļuts vienmēr cenšas uzvesties adekvāti savam zinātniskajam grādam. Piemēram, sabiedrības vadības līderis nedrīkst ignorēt kulta filosofus, kulta dzejniekus, kulta māksliniekus. Kulta personas sabiedrībai ir vajadzīgas. Tās iedvesmo sabiedrību un stiprina sabiedrības pašapziņu: lūk, kādi vērtīgi talanti ir mums! Sabiedrībai nekādā ziņā nav jāzina patiesība par kulta personu talanta niecību, kad talanta vietā ir nekaunība, pseidointelektuāla burbuļošana, ekstravaganti simulakri, konformista gars un morāle.

   Lielupes fluīdos Daniels Pavļuts veiksmīgi uztvēra dažas frāzes. Pēc uztvertajām frāzēm „jābūtības vārdi”, „vērtības nes jābūtību”, „mūsu valstī šīs jābūtības dimensijas ir ārkārtīgi maz” Danielā Pavļutā kaut kas pēkšņi sastinga. Sastingums ilga 27 sekundes.

   Pēc 27 sekundēm viņš ātri attapās. Viņu pārpludināja intelektuālā eiforija. Viņš bija ieguvis sen kāroto. Lielupes fluīdos ir tas, kas viņam ir vajadzīgs. Vairāk neko nevajag! Pats nepieciešamākais bija atrasts! Neapšaubāmi, Daniels Pavļuts turpmāko radošo procesu pagaidām redzēja miglaini. Taču pats būtiskākais tika enerģiski fiksēts.

   Principā viss bija necerēti vienkārši. Respektīvi, „jā” vietā visos izteikumos ir jāliek „par”! „Parbūtība” noteikti skan savdabīgāk nekā „jābūtība”! Arī „vērtības nes parbūtību” skan savdabīgāk nekā „vērtības nes jābūtību”. To pašu var teikt par frāzi „mūsu valstī šīs parbūtības dimensijas ir ārkārtīgi maz”. Tas taču skan daudz dziļdomīgāk nekā „mūsu valstī šīs jābūtības dimensijas ir ārkārtīgi maz”. Sabiedrībai „parbūtība” katrā ziņā liksies ekstravagantāka nekā „jābūtība”. Bet ar to pilnīgi pietiek, lai iekarotu sabiedrības sirdis un ap „par” izveidotu ģeniālu filosofisko, politoloģisko, socioloģisko, kulturoloģisko, ekonomisko konceptu, kā arī politisko partiju „Kustību „Par!””, kura pēc 2018.gada 6.oktobra kļūs valdošā partija tāpēc, ka tajā ir iestājies Džordžs Stīls.

   Doties uz MK pie premjerminstra Danielu Pavļutu pamudināja valdības atteikšanās būvēt Liepājas cietumu. Tas nebija vienkāršs jautājums no Daniela Pavļuta partijas-kustības viedokļa.

   Kopš 2017.gada 26.augusta Daniels Pavļuts rūpējas vienīgi par savu partiju-kustību. Liepājas cietuma celtniecība kardināli attiecas uz viņa politisko lolojumu. Daniels Pavļuts to ielāgoja bez Lielupes fluīdu ietekmes. Starp citu, pēc 26.augusta viņš fluīdus vairs nesajūt. Pēc partijas-kustības kongresa viņa organismā bija notikusi kaut kāda fundamentāla transformācija. Par to no rītiem vairākkārt kautrīgi sūdzējās sieva.

   Danielam Pavļutam sākumā nedaudz bija žēl, ka valdošā kliķe atsacījās būvēt Liepājas cietumu. Valdošā kliķe nebija visu līdz galam izrēķinājusi. Ja LR tiks likvidēta krimināli oligarhiskā iekārta, tad valdošā kliķe nonāks zem klajas debess, jo esošajos cietumos visiem vietas nepietiks arī pēc tam, kad tiks likvidēti lielākie nacionālie nodevēji un tautas mantas laupītāji. Ja būtu jaunā Liepājas cietuma, tad kliķes sīkelementiem būtu vismaz jumts virs galvas un nevajadzētu garlaikoties koncentrācijas nometnē uz klaja lauka.

   Par nelaimi Liepājas cietums nederētu Daniela Pavļuta partijas-kustības biedriem. Viņus neviens negribēs turēt cietumā. Tas būtu bīstami. Priekš viņiem ir vajadzīga cita iestāde. Daniels Pavļuts to savā prātā negaidīti apcerēja sarunas laikā ar Arvilu Ašenradenu par partijas-kustības patstāvīgas deputātu grupas sastādīšanu parlamentā. Viņa partija-kustība skaudri atšķiras no pārējiem politiskajiem formējumiem. Tas ir redzams bez optiskiem palīglīdzekļiem.

   Daniels Pavļuts premjerministram apzvērēja klusēt. Abi kungi vienojās, ka par unikālo projektu zinās tikai premjerministrs un Daniels Pavļuts. Cits neviens par to nedrīkst uzzināt. Tāpēc Daniels Pavļuts no MK izgāja pa sētas durvīm. Kopš 26. augusta žurnālisti viņam nedeva mieru, un laimes pārņemtais Daniels Pavļuts baidījās izpļāpāties par unikālo projektu.

   Daniels Pavļuts premjerministram ierosināja Liepājas cietuma vietā Strenčos ļoti slepeni būvēt jaunu psihoneiroloģisko slimnīcu. Premjers atbalstīja doto priekšlikumu.

   Unikālā projekta likteni pozitīvi izšķīra divi būtiski momenti. Par tiem klusēja gan premjerministrs, gan Daniels Pavļuts. Premjerministram unikālais projekts iepatikās tāpēc, ka Strenči nav tālu no Valmieras. Skaļi par to viņš nebilda. Danielam Pavļutam unikālais projekts ir dārgs tāpēc, ka Strenču psihoneiroloģiskajā slimnīcā noteikti ievietos visu viņa partiju-kustību, jo tās psihiskais stāvoklis nav piemērots ieslodzījumam parastā cietumā. Saprotams, par to valdības svētajā kabinetā Daniels Pavļuts klusēja.