piektdiena, 2018. gada 2. marts

Jābūtniece



   Viss ir vislabākajā kārtībā. Maija Kūle paskatījās spogulī un pasmaidīja: satraukumam nav nekāda iegansta, stimula, cēloņa, motīva, avota, pirmsākuma. „Jābūtības vārdi” 21.gadsimtā un turpmāk būs latviešu tautas identificējošā, integrējošā, interpretējošā, iedvesmojošā, atskaņojošā, ģenerējošā, ģeopolitizējošā, konsolidējošā, kolorējošā, kontemplatīvējošā, meditējošā, mudinošā, stumjošā, bīdošā, kanonizējošā, konceptualizējošā, kolekcionējošā, tabuizējošā, traktējošā, definējošā, dekonstruējošā, trenējošā, translējošā, tracinošā, terapeitizējošā, hormonālā, preventīvā, saudzējošā, selekcionējošā, segmentējošā, segregējošā, sensibilizējošā, sensitivizējošā, sistematizējošā, somnambulizējošā, trepanējošā, trenažējošā, trallinošā, tirpinošā, ucinošā, analītiskā, taktiskā un stratēģiskā bībele. „Jābūtības vārdi” būs vispusīgi sazarota idejiskā platforma latviešu tautai līdz tās pastāvēšanas galam. Viņas, Maijas Kūles, grāmata kalpos kā latviešu tautas kolektīvā un neizdzeramā garīgā aka.
   Ar tādu veldzējošu refleksiju un veldzējošu asociāciju Maija Kūle novērsās no spoguļa, strauji aizcirta dzelteno grāmatu un labpatikā skaļi nopūtās. Maija Kūle saprata, ka tūlīt sāks pārlaidus atdzīvināt košākās epizodes no personiski, ģimeniski, kolektīvi, antropoloģiski, kulturoloģiski, etnoloģiski, socioloģiski, filosofiski, ētiski, estētiski, zinātniski, politiski, reliģiski, partejiski, konstitucionāli, valstiski un nacionāli vērtīgā mūža, kas aizvadīts Jūrmalā un Rīgā, visu laiku paturot prātā eirodzīvi Vidusjūras un Baltijas jūras krastos un jābūtības dimensiju Lielupes dzīvokļa ķēķī.  
   Visgardāko prieku Maijas Kūles dzīvē vienmēr ir sagādājis dzimšanas dienas datums. Ar šo gardumu viņa sen ir apradusi, bet tas joprojām tirpstoši kutina un regulāri nedod mieru. Par dzimšanas dienas datumu Maija Kūle ir neizdibināmi pateicīga Dievam, Kosmosam un vecākiem.
   Kādreiz bija obligāti jāsaka: pateicīga partijai un valdībai. Tagad tā bīstami teikt. Pie tam partiju ir daudz un valdība regulāri mainās. Vēl neesi beidzis klanīties esošajai valdībai, kad jāsāk noliegties jaunās valdības priekšā. Maija Kūle vienmēr ir apsviedīgi ielāgojusi cienījamu prasmi, ko drīkst teikt un ko nedrīkst teikt, kas ir jāsaka un kas nav jāsaka, kuram ir jāklanās un kuram nav jāklanās. Šī cienījamā prasme ir viņas prāta, gara un dvēseles vienīgā, bet reizē aktuālākā un perspektīvākā, potence, kā arī morāles kondīcijas instrumentālā virsotne.
   Maija Kūle ir dzimusi 21. aprīlī. Tas viņai sagādā čaukstošu baudu. Protams, viņai kremt tautiešu tumsonība – nekompetence salīdzinoši novērtēt viņas dzimšanas dienas datumu. Latvijā neviens nezina, ka 21. aprīlī ir dzimusi Anglijas karaliene Elizabete II. To visi zina tikai Anglijā un Anglijas 17 aizjūras zemēs un kroņa zemēs. Latvijā to neviens nezina. Ja arī kāds par to ir dzirdējis, tad globālo informāciju nav iecementējis atmiņā. Latvijā globālā informācija ir tikai Maijas Kūles atmiņā. Viņas atmiņā ir vēl viens globāls fakts. 21. aprīlis ir Romas dibināšanas diena. Arī to Latvijā zina tikai Maija Kūle.
   Toties Latvijā gandrīz visi mēnessērdzīgie un mēnesnesērdzīgie dievina Zodiaku – 16 grādu platu joslu pie debess sfēras, kurā atrodas 12 zvaigznāji. Zodiaka horoskopā no 21. aprīļa līdz 21.maijam ir Vērša ēra. To atceras gandrīz visi Latvijā.
   Vērsim nav nekāda ietekmes spēka. Maija Kūle netic Vērša ietekmes spēkam bīdīt viņas CV. Fiksētais un nefiksētais Maijas Kūles CV ir viņas pašas tramīgas aktivitātes nopelns, bet nevis Vērša virtuāls nopelns. Dzīvē panākumus nodrošina nevis talants, apdāvinātība, izglītotība, pasionaritāte, zināšanas, analītiskās un radošās spējas, bet amats – sēdēšana priekšnieka tronī. Maijai Kūlei tā ir aksioma. Vērsis nav aksiomas tēvs.
   Vērša ērā dzimušie esot ļoti ambiciozi cilvēki, un viņi ļoti agresīvi auļojot uz noskatīto mērķi. Bet tas uz Maiju Kūli neattiecas. Maija Kūle nav godkārīga. Viņa nekad nav auļojusi pēc grādiem, tituliem, amatiem aiz  godkārības. Neviens viņas pakļautībā strādājošais kolēģis neuzdrošināsies atklāti raksturot Maiju Kūli kā veiklu karjeristi, tipisku konformisti, viltīgu nekauņu, kura gādā tikai par savu algu, savu grāmatu izdošanu, saviem ārzemju komandējumiem. To atklāti neteiks neviens viņas pakļautībā strādājošais kolēģis. Maija Kūle par to ir simtprocentīgi pārliecināta.
   Kandidēt uz LU rektora amatu viņu nepierunāja Vērsis. Viņas smadzenēs kandidēšana uz sēdēšanu augstā krēslā vispār nav saistāma ar cilvēka ambiciozitāti, harismu, varaskāri, mantkārību, nekaunību, kretīnisku uzdrošināšanos, hipertrofētu pašpārliecinātību un stulbu iedomību. Kandidēšanu uz sēdēšanu augstā krēslā nosaka citi apsvērumi. Piemēram, palīdzēt darba kolektīvam, partijai, valstij, Eiropai, eiropeīdu rasei, planētas civilizācijai un cilvēcei. Saprotams, palīdzēt savai dārgajai tautai, kura Maijas Kūles novērojumos vēl nesen „īsti nemācēja savu valodu noformulēt”. Nav ko piebilst! Eleganti vārdi! Maijai Kūlei tie patīk. Tas nekas, ka pārējiem nav saprotams, ko viņa domājusi ar „valodu noformulēt”.
   Maijas Kūles biogrāfijā otrs gardākais prieks ir ģimenes oficiālā saistība ar filosofiju. Viņa skaitās filosofe, un viņa sevi pieskaita Eiropas „augstākā līmeņa filosofiem”. Maija Kūle nekādi nespēj aptvert, kāpēc ar šo godīgo pašvērtējumu kādai personai pilnīgi pietiek, lai sacerētu pamfletu un viņu izsludinātu par vienu no mūsdienu latviešu sisinošākajiem siseņiem. Tas Maijai Kūlei nepielec.
   Filosofs skaitās Maijas Kūles vīrs. Par filosofu ar  promocījas procesā nopelnītām regālijām ir noformēts dēls. Visticamākais, arī potenciāls augstākā līmeņa filosofs. Tas ir pašsaprotami. Tas nevienu skauģi nedrīkst tracināt. Dēls nevarēja nemantot filosofa gēnus. Dēls ģenētiski ir filosofa genotips, dāsni apliecinot iedzimtību noteiktos aspektos. Un, lūk, filosofējošu vecāku dēla genotipiskais aspekts var būt tikai viens – filosofēšanas instinkts.
   Maijai Kūlei nav jākaunas par dēla filosofēšanas instinkta praksi. Viņš mātei, bet galvenais – latviešu tautai un Eiropai, palīdz cīnīties pret antikultūru. Latvijā ir sazēlusi melna nelaime. Ne visiem latviešiem patīk neoliberālisms, postmodernisms, homoseksuālisms, genderisms, perversijas un idiotijas. Maijas Kūles dēls melnās nelaimes vēstnešu darbību kopā ar vienu vecāku kungu kvalificē kā antikultūru. Maijai Kūlei pret to nav iebildumu. Melnie nelaimes vēstneši nepatīk valdībai. Bet tie, kuri nepatīk valdībai, nepatīk arī Maijai Kūlei un viņas ģimenei. Turklāt viņa ar visu miesu un visu nemiesu intuitīvi jūt, ka latviešu nākotne ir ne tikai „Jābūtības vārdi”, bet arī neoliberālisms, postmodernisms, homoseksuālisms, genderisms, perversijas, idiotijas un postcilvēki. Ja valdība to visu neaizslauka, tad arī Maija Kūle atsakās to visu aizslaucīt un neļauj to darīt dēlam.
   Maijas Kūles oficiālā filosofiskā identitāte nav Vērša nopelns. Viņa ir nedaudz lasījusi par filosofijas jēgu. Viņa ir stundām meklējusi atbildi uz vienu sabiezinātu jautājumu: „Vai viens un tas pats filosofs vispirms var būt sociālisma iekārtas reprezentatīvs filosofs, bet otrā rītā uz brokastu laiku var būt kapitālisma iekārtas tikpat reprezentatīvs filosofs?”. Maijai Kūlei gribējās noskaidrot, vai ir iespējama tik radikāla transformācija?
   Maijas Kūles atbilde ir noliedzoša. Tas nav iespējams. Sociālisma iekārtā ir marksisma-ļeņinisma filosofija, bet kapitālisma iekārtā ir marksisma-ļeņinisma filosofijas nozākāšanas filosofija. Tātad runa ir par totāli nesaderīgām filosofijām, kuras nevar reprezentatīvi pārstāvēt viens un tas pats filosofs. Ja tas tā notiek dzīvē, tad tas ir absurds, nonsenss, idiotija, debilitāte.
   90. gadu sākumā Maija Kūle bažīgi gaidīja pārmetumus profesionālajā neleģitimitātē. Viņa filosofēja padomju laikā un filosofēja pēcpadomju laikā. Tas ir odiozi. Pēcpadomju laikā kāds patiešām pamatoti varēja Maiju Kūli atslēgt no filosofēšanas. Ja tas tā notiktu, viņa plānoja atjokoties: „Bet es taču nekad neesmu bijusi filosofe! Es esmu filosofijas simulakre! Ja gribiet – filosofijas administratore, filosofijas birokrāte”.
   Maija Kūle nekad nav laidusi garām izdevību kādu pamācīt, ka filosofs ir filosofs tikai tad, ja viņš spēj izstrādāt kaut ko jaunu, neparastu un nepierastu. Maija Kūle ir filosofijas fundamentālās autonomijas fane. Filosofs drīkst atsaukties uz sava laika politikas un ideoloģijas aktualitātēm. Taču filosofam neklājas būt politikas un ideoloģijas apkalpotājam. Maija Kūle regulārajās intervijās medijiem šo prasību ir stingri ievērojusi. Par latviešu mietpilsoņu kulta filosofētāju viņu ir uzskrūvējuši žurnālisti. Tas nav Maijas Kūles nopelns. Filosofijas misija ir tautai dot jaunas idejas, jaunu jēgu un jaunu domas virzienu. Tā ir arī Maijas Kūles misija domāšanas reizēs, bet nevis ar gudru seju atkārtot sen zināmas patiesības. Filosofijā būtiski svarīgākais ir atkarīgs no cilvēka. Jo garīgi dziļāks ir cilvēks, jo īstāka ir viņa filosofija, kas kļūst līdzīga izcila mākslas darba iekšējai patiesībai. Tas ir Maijas Kūles, oficiāli noformētas filosofes, kredo.
   Viņas kredo vēl ietilpst modernā tēze par filosofijas galu. Filosofijas gals nebūt neliecina par filosofēšanas galu. Daudziem mūsdienu filosofiem nav filosofijas izjūtas orgāna. Tāpat kā var nebūt muzikālā dzirde var nebūt arī filosofijas izjūtas orgāna – filosofiskā dzirde. Tie, kuriem nav filosofiskās dzirdes, runā par filosofijas galu. Maijas Kūles ģimenē nekad par to nerunā. Ģimenē uzskata, ka filosofs Latvijā var pukstēt bez filosofiskās dzirdes un vienīgi ir nepieciešams pareizi noformēt filosofiskās dzirdes trūkumu. Priekš tā ir LU promocijas padome, kuru Maija Kūle netaisās atstāt bez kontroles arī tajos apstākļos, kad par padomes priekšsēdētāju pārmaiņas nolūkā ir ielikts kāds administratīvi padotais filosofētājs. Piemēram, konceptuāli fundamentālās teorijas „Kultūra ir seks un svaigs gaiss” inspirētājs.
   Maijai Kūlei ir unikāli oriģināls viedoklis par filosofijas vēsturi. Ja nepiejaucēts tīrs filosofs ir milzīga monologa autors, kuru realizē cilvēciskā pašapziņa, lai saprastu pati sevi un reizē arī apkārtējo pasauli, tad piejaucētais filosofijas vēsturnieks kļūst nevis citu filosofu atziņu pārstāstītājs, bet gan šo atziņu līdzautors, redaktors, sludinātājs, grēksūdzes uzklausītājs. Filosofijas vēsturniekam ir jātiecas nevis fotogrāfēt filosofiskās idejas un tādējādi tās prezentēt gatavā veidā, bet gan iedziļināties ideju cilvēciskajā izcelsmē, būt garīgi kopā ar šīm idejām un būt līdzās to virzības kolīzijās. Maija Kūle vienmēr ir brīvprātīgi respektējusi tik tikko definēto viņas unikāli oriģinālo viedokli. Ja kāds tam netic, tad ieteicams atvērt latviešu filistru cienīgi gratulēto grāmatu „Filosofija” un par to pārliecināties savām acīm.
   Maija Kūle atkal atvēra dzelteno bībeli un sāka skaļi deklamēt: „Modernajā sabiedrībā politiskās un ekonomiskās vajadzības uztver kā pašas par sevi saprotamas, bet tiesības uz filosofiju un vajadzību pēc kultūras nākas pierādīt. Patiesībā būtu jābūt otrādi - vissaprotamākā ir vajadzība pēc kultūras kā cilvēciskas dzīves pamata. Cilvēciskā darbība ir jēgveidojoša un balstās uz vērtībām. To atklāj humanitārās zinātnes filosofija. Filosofija nonāk vistuvāk cilvēciskās pasaules avotiem, jo spēj runāt jābūtības valodā”.
   Pēcpadomju laikā Maija Kūle nevienā auditorijā nav baidījusies deklamēt Lielupes ķēķī izkristalizētos filosofiskos kristālus, jo neviens publiski nesāks verificēt viņas teikto. Ja arī kāds saklausīs primitīvas muļķības, tad kaunīgi nolieks galvu un klusu lūkosies grīdā. Maija Kūle tāpēc bez bailēm varēja deklamēt par „tiesības uz filosofiju un vajadzību pēc kultūras nākas pierādīt”, „humanitārās zinātnes filosofija”, „cilvēciskās pasaules avotiem”, kuri „spēj runāt jābūtības valodā”, „mūsu valstī ir ārkārtīgi maz jābūtības dimensijas”, „vērtības nav vērtības, bet vērtības ir jābūtības nesējs” u.tml., utt.







pirmdiena, 2017. gada 11. septembris

Bokseris

   Aivaram Lembergam vajadzēja skaitīt līdz četri: viens, divi, trīs, četri...Viņa kreisās rokas asiņainajā plaukstā bija četri zobi. Tie bija Aivara Lemberga zobi, kurus kopā ar asinīm viņš nupat izpļāva no savas mutes kreisās rokas plaukstā.
   Tie bija zobi, kuri līdz šim Aivaram Lembergam sekmīgi pildīja barības  satveršanas, nokošanas un sasmalcināšanas funkciju. Aivars Lembergs savus zobus nekad neizmantoja medīšanai un aizsardzībai. Asiņainajā plaukstā spīdošie zobi bija pildījuši cilvēku zobu klasisko funkciju - barības  satveršanu, nokošanu un sasmalcināšanu. Asiņainajā plaukstā divi zobi bija priekšzobi, viens zobs bija acu zobs, bet viens zobs bija lielais dzeroklis. Tie, saprotams, nevarēja būt jaundzimušie zobiņi. Tādi zobiņi Aivaram Lembergam sen vairs nebija. Viņam ir 64 gadi. Viņš ir pensionārs ar stingri fiksētu pensiju eiro, latos un dolāros.
   Pirmajā mirklī Aivars Lembergs gribēja zobus izspļaut labās rokas plaukstā. Tas iznāca kaut kā instinktīvi. Tomēr viņš zibenīgi aptvēra nepieciešamību izmantot kreiso roku. Labajā rokā viņam bija puters, bet kreisā roka bija brīva, un plauksta bija kaila. Aivaram Lembergam bija „FootJoy Stasof” golfa cimdi, bet viņš tos lietoja reti. Aivars Lembergs cimdus nopirka Skotijā pirms spēles „Trump International Golf Links” laukumā.
   Aivars Lembergs uz grīna koncentrējās sitienam, kad bumbiņas priekšā no zemes iznira Juris Jurašs. Aivars Lembergs paguva vienīgi pabrīnīties, kāpēc Juris Jurašs ir bez brillēm.
   Operāciju no helikoptera vadīja Juta Strīķe. Ja Kristīne Lemberga būtu šāvusi ar iemīļoto „Holland&Holland” Londonas veikalā tālredzīgā nolūkā iegādāto, ar „Swarovski” optisko tēmekli apgādāto, „Mauser 98” šauteni un ievainojusi vai nošāvusi pilotu, tad pie helikoptera stūres sēstos Juta Strīķe. Tā tas drīkstēja notikt ārkārtējā situācijā. Jutai Strīķei bija ļoti stingri aizliegts NATO valstīs atklāt viņas prasmi vadīt helikopteru. Bez ekstremālas vajadzības to nedrīkstēja atklāt.
   Kad Artūrs Lembergs, draudīgi gaisā vicinot beisbola nūju, atskrēja palīgā tēvam Aivaram Lembergam, helikopters jau rēca virs Gulbju ezera, pamatīgi izbaidot divas gulbju ģimenes. Lidojot virs Spāres, Juta Strīķe informēja Jāni Bordānu par operācijas rezultātiem. Viņa nožēloja, ka Juris Jurašs precīzi nezināja Aivaram Lembergam izsisto zobu skaitu. Par laimi Jānis Bordāns par to nejautāja.
   Aivars Lembergs nekādā gadījumā nebija fatālists. Viņš faktiski neieredzēja fatālismu un tos cilvēkus, kuri ticēja iepriekš nolemtam un nenovēršamam liktenim. Aivaram Lembergam riebās fatālisms, kaut gan tajā pašā laikā viņam bija klusas aizdomas par fatālisma realitāti paša gaitās.
   Aivars Lembergs nekad nespēja atkratīties no divām fatālām iespējamībām viņa mūžā. Viņš juta, ka agrāk vai vēlāk arī viņu skars iepriekš nolemtais un nenovēršamais liktenis. Viņš pats pie tā ir vainīgs.
   Pirmā fatālā iespējamība ir saistīta ar Augusta Kirhenšteina padomu doties uz Maskavu studēt mikrobioloģiju. Aivars Lembergs pieklājīgi atsacījās, kaut gan vienmēr juta, ka vajadzēja piekrist un atsacīšanās kādreiz dzīvē ļauni atriebsies. Tā arī notika. Ja viņš būtu paklausījis, tad Rīgas Stradiņa universitātes Augusta Kirhenšteina Mikrobioloģijas un virusoloģijas institūts jau sen būtu pārdēvēts par Aivara Lemberga Mikrobioloģijas un virusoloģijas institūtu. Aivars Lembergs to būtu panācis, ja būtu paklausījis gudro vīru Augustu Kirhenšteinu un dzīvi veltījis zinātnei, bet nevis lētam biznesam un tukšas ostas sargāšanai citas valsts interesēs Rīgas idiotu, kretīnu, debilo, dullo, daunu, deģenerātu, pederastu, muļķu, stulbeņu, filistru, zagļu, blēžu, neliešu, nekauņu, alkātības apsēsto parvēniju vidē.
   Otrā fatālā iespējamība ir saistīta ar boksu. Aivars Lembergs jau strādāja LKP CK, kad Jānis Lancers atkal kuro reizi aicināja Aivaru Lembergu kļūt par bokseri. Aivars Lembergs, kā parasti, klīrējās.
   Par otro fatālo iespējamību Aivars Lembergs atcerējās, kad Kristīne Lemberga no viņa kreisās rokas asiņainās plaukstas paņēma un divas reizes pārskaitīja zobus, ar dvieli noslaucīja asinis no plaukstas un mutes, kā arī rūpīgi apslaucīja visus četrus zobus. Tātad fatālisms tomēr eksistē! Aivars Lembergs neapmierināti sašķobija sadauzīto muti.
   Juris Jurašs sāpes labajā rokā sajuta tikai tad, kad helikopters lidoja virs Pārdaugavas un Juta Strīķe pirms tikšanās ar reportieriem kārtoja frizūru. Sāpes bija progresējošas un pagaidām paciešamas. Juris Jurašs neatsacījās tikties ar reportieriem.
   Juris Jurašs bija bokseris-amatieris. Profesionālais bokss viņu nevilināja, jo viņam vienmēr izdevās nopelnīt prāvas summas citās sfērās. Iespējams, kā profesionālais bokseris Juris Jurašs nopelnītu vairāk, jo viņu lutināja gandrīz tikai uzvaras pēc punktiem un uzvaras ar nokautu.
   Jura Juraša lielākā problēma boksā bija sveršanās un maģiskie 57 kilogrami. Visu izšķīra vairāk vai mazāk veiksmīgs tualetes apmeklējums. Ja Juris Jurašs svērās pirms tualetes apmeklējuma, tad viņa svars parasti bija krietni lielāks par 57 kilogramiem un viņu ieskaitīja vieglajā svarā. Ja Juris Jurašs svērās pēc tualetes ļoti veiksmīga apmeklējuma, tad viņa svars bija krietni mazāks par 57 kilogramiem un viņam atļāva startēt pusvieglajā svarā.
   Juris Jurašs uzvaras guva vienīgi pusvieglajā svarā. Rīgā visos speciālajos dienestos sargā Jura Juraša panākumus boksā. Juris Jurašs ir bijis DP, SAB, KNAB, VID, VUGD čempions pusvieglajā svarā vairākus gadus pēc kārtas.
   Neveicās tikai Dreiliņos. Pirms sveršanās nekad neizdevās apmeklēt tualeti, un Juris Jurašs vienmēr nonāca vieglajā svarā. Juris Jurašs katru reizi zaudēja vietējam puisim, kurš svēra 60 kilogramus.
   Izbraukuma operāciju izplānoja trijatā Juris Jurašs, Jānis Bordāns un Juta Strīķe. Par operācijas vadītāju bez saskaņošanas ar pārējiem sevi iecēla Juta Strīķe. Operācijas mērķis bija preventīvs brīdinājums, kā arī nepieciešamība inspirēt jaunu pavērsienu „Rīdzenes sarunu” izmeklēšanas haotizācijā. Aivaru Lembergu paredzēja inspicēt, pielietojot boksa tehnoloģiju. Polemikā par boksa tehnoloģijas tehnisko izpildītāju Juta Strīķe klusēja un sevi nepiedāvāja. Tāpat rīkojās Jānis Bordāns. Atlika operāciju tehniski izpildīt Jurim Jurašam. Juris Jurašs nedaudz svārstījās, jo ringā pēdējo reizi bija pirms trim gadiem. Arī redze vairs nebija agrākā, kaut gan no pusmetra Juris Jurašs spēja nekļūdīgi trāpīt arī bez dārgajām brillēm, kuras nāktos uz brīdi paslēpt kabatā. Izšķirošā nozīme piekrist operāciju izpildīt tehniski bija Jutas Strīķes solījumam Juri Jurašu piesegt no helikoptera.
   Pēc helikoptera nosēšanās iepretī Rīgas pilij, kur parasti notika tautas sapulces, Jāņa Bordāna sakomplektētā preses konference noslēdzās bez komplikācijām. Juta Strīķe priecājās (patiesībā brīnījās) par to, ka arī reportieri nejautāja par Aivaram Lembergam izsisto zobu skaitu.




svētdiena, 2017. gada 10. septembris

Šķaudītājs

      Daniels Pavļuts nošķaudījās divas reizes. Pirmo reizi premjerministra priekštelpā. Otro reizi MK sētā.
   Tā bija laba zīme. Šķaudīšana apstiprina šķaudītāja rīcības pareizību. Šķaudīšanu izraisa signāls no apmierinātajiem nerviem. Nervi tik tikko bija izjutuši slodzi. Bet tā nebija kaitīga slodze. Nervu šūnas netika apdraudētas. Gluži pretēji – tika mērķtiecīgi vingrinātas. Nervi par to ir pateicīgi, un pateicības tradicionālā forma ir šķaudīšana.
   Daniels Pavļuts parasti šķauda trīs reizies ar 4 sekunžu intervālu. Pēc savas barokāli izauklētās partijas izveidošanas 2017.gada 26.augustā viņš šķaudīja četras reizes. Pēc uzvarošā balsojuma zāle pacietīgi gaidīja. Todien četras reizes Daniels Pavļuts savā mūžā šķaudīja otro reizi. Pirmo reizi viņš šķaudīja četras reizes pēc 27 sekundes ilgās (viņa dzīvē pirmās) kopošanās ar sievieti. Tas notika 1991.gada 14.maijā plkst. 17.31. Pēcāk līdz 2017.gada 26.augustam maksimālā šķaudīšana bija trīs reizes.
   Šķaudīšanas skaits Danielam Pavļutam faktiski ir viņa smadzeņu produktivitātes mērs. Ja smadzenes bija paveikušas kaut ko neredzēti labu, tad viņš šķaudīja četras reizes. Ja smadzenes bija paveikušas kaut ko redzēti labu, tad viņš šķaudīja trīs reizes, bet, ja smadzeņu veikums bija pieņemami labs, tad viņš šķaudīja divas reizes.
   Daniels Pavļuts ne visai uzticējās šādai klasifikācijai. Viņaprāt smadzenes, ar šķaudīšanu izsakot pateicību par intelekta spožumu, bieži kļūdījās.
   Piemēram, nupat viņš šķaudīja tikai divas reizes. Tas nav pareizi! Pēc sarunas ar premjerministru vajadzēja šķaudīt vismaz trīs reizes, bet vispareizākais būtu bijis – četras reizes. Nupat viņš noorganizēja grandiozu varoņdarbu. Viņa projekts izglābs simtiem cilvēku. Par viņa projektu agrāk vai vēlāk Pumpurs atkal Pērnavā uzrakstīs varoņeposu. Ministru kabineta priekšsēdētājs atbalstīja unikālo projektu, jo pa rokai bija skaitāmie kauliņi un tāpēc viņš tūlīt varēja pārbaudīt ciemiņa aprēķinus.
   Pēc ģeniālā koncepta „Par” sakārtošanas vingrā politiskajā un ideoloģiskajā sistēmā Daniels Pavļuts nešķaudīja. Nešķaudīja arī pēc krāsas izvēlēšanās. Pirmā ideja bija zilā krāsa. Šādu izvēli atbalstīja Daniela Pavļuta draugs Edgars Rinkēvičs un Edgara Rinkēviča draugs Mārtiņš Drēģeris. Neatbalstīja Solvita Āboltiņa, Lolita Čigāne un Ilze Viņķele. Viņas ieteica dzelteno krāsu, kas jau trešo gadsimtu simbolizē pasaules masu komunikācijas un pasaules politikas visvērtīgāko slāni.
   Daniels Pavļuts paklausīja cienījamās kolēģes un akceptēja dzelteno krāsu. Taču šķaudīšanu nesagaidīja. Viņa nervi nejuta vajadzību izteikt pateicību. Nervi bija triviāli adaptējušies konceptuālajā materiālā, jo šis konceptuālais materiāls Daniela Pavļuta smadzenēs jau no paša sākuma iepinās bez radikālas emocionālās apstrādes. Konceptuālā materiāla iepīšanās vienmuļi turpinājās visu aizvadīto ziemu, pavasari un vasaras sākumu. Tāpēc konceptuālā materiāla sistēmiskā sakārtošana un konceptuālā materiāla simboliskās krāsas izvēle nerviem nebija priecīgs pārsteigums, un nervi Daniela Pavļuta organismam neizdeva pavēli šķaudīt.
   Ģeniālā koncepta „Par” idejiskais ģenerators ir fluīdi. Pirmo reizi Daniels Pavļuts fluīdus sajuta uz Lielupes tilta. Braucot cauri Lielupei, viņš arvien spēcīgāk un spēcīgāk nonāca fluīdu varā.
   Tas viņu nepārsteidza. Viņš bija dzirdējis par Lielupes īpašo auru, ko sagādā divi kulta filosofi. Viņi dzīvo Lielupē, un Lielupē darba laikā ķēķī atfilosofē par filosofēšanu algā/premijās/pabalstos/piemaksās/grantos/honorāros saņemtos tūkstošus. Viņu filosofija izraisa sevišķu gaisotni no Majoriem līdz Lielupei. Tā bija filosofija, kas ērti iekārtojās sociālismā un tikpat ērti iekārtojās kapitālismā.
   Daniels Pavļuts pret sociālisma un kapitālisma kulta personām izturas toleranti. To viņam pie klavierēm mācīja Latvijas Mūzikas akadēmijā, bet vēlāk pirmās tolerantās iemaņas nostiprināja Hārvardas universitātē iegūtais maģistra grāds sabiedrības vadībā ar specializāciju līderībā (protams, nevis liderībā). Viņš kvēli apsveica neiespējamību domājošam un godīgam cilvēkam vienlīdz ērti dzīvot sociālismā un kapitālismā. Tas nav iespējams. Tas ir nonsenss. To viņš teicami apzinās. Domājošs un godīgs cilvēks nevar vienādā pakāpē samierināties ar sociālismu un kapitālismu.Tāda samierināšanās ir absurds, aplamība, nejēdzīgas blēņas. Domājošam un  godīgam cilvēkam viens no šiem antipodiem nav organiski pieņemams un izraisa milzīgu pretestību, sarkasmu, naidu, protestu, izsmieklu, disidenta pozīciju, lēmumu emigrēt. Bet tas uz Danielu Pavļutu neattiecas, un tāpēc viņš par šo problēmu nemeditē.
   Daniels Pavļuts vienmēr cenšas uzvesties adekvāti savam zinātniskajam grādam. Piemēram, sabiedrības vadības līderis nedrīkst ignorēt kulta filosofus, kulta dzejniekus, kulta māksliniekus. Kulta personas sabiedrībai ir vajadzīgas. Tās iedvesmo sabiedrību un stiprina sabiedrības pašapziņu: lūk, kādi vērtīgi talanti ir mums! Sabiedrībai nekādā ziņā nav jāzina patiesība par kulta personu talanta niecību, kad talanta vietā ir nekaunība, pseidointelektuāla burbuļošana, ekstravaganti simulakri, konformista gars un morāle.
   Lielupes fluīdos Daniels Pavļuts veiksmīgi uztvēra dažas frāzes. Pēc uztvertajām frāzēm „jābūtības vārdi”, „vērtības nes jābūtību”, „mūsu valstī šīs jābūtības dimensijas ir ārkārtīgi maz” Danielā Pavļutā kaut kas pēkšņi sastinga. Sastingums ilga 27 sekundes.
   Pēc 27 sekundēm viņš ātri attapās. Viņu pārpludināja intelektuālā eiforija. Viņš bija ieguvis sen kāroto. Lielupes fluīdos ir tas, kas viņam ir vajadzīgs. Vairāk neko nevajag! Pats nepieciešamākais bija atrasts! Neapšaubāmi, Daniels Pavļuts turpmāko radošo procesu pagaidām redzēja miglaini. Taču pats būtiskākais tika enerģiski fiksēts.
   Principā viss bija necerēti vienkārši. Respektīvi, „jā” vietā visos izteikumos ir jāliek „par”! „Parbūtība” noteikti skan savdabīgāk nekā „jābūtība”! Arī „vērtības nes parbūtību” skan savdabīgāk nekā „vērtības nes jābūtību”. To pašu var teikt par frāzi „mūsu valstī šīs parbūtības dimensijas ir ārkārtīgi maz”. Tas taču skan daudz dziļdomīgāk nekā „mūsu valstī šīs jābūtības dimensijas ir ārkārtīgi maz”. Sabiedrībai „parbūtība” katrā ziņā liksies ekstravagantāka nekā „jābūtība”. Bet ar to pilnīgi pietiek, lai iekarotu sabiedrības sirdis un ap „par” izveidotu ģeniālu filosofisko, politoloģisko, socioloģisko, kulturoloģisko, ekonomisko konceptu, kā arī politisko partiju „Kustību „Par!””, kura pēc 2018.gada 6.oktobra kļūs valdošā partija tāpēc, ka tajā ir iestājies Džordžs Stīls.
   Doties uz MK pie premjerminstra Danielu Pavļutu pamudināja valdības atteikšanās būvēt Liepājas cietumu. Tas nebija vienkāršs jautājums no Daniela Pavļuta partijas-kustības viedokļa.
   Kopš 2017.gada 26.augusta Daniels Pavļuts rūpējas vienīgi par savu partiju-kustību. Liepājas cietuma celtniecība kardināli attiecas uz viņa politisko lolojumu. Daniels Pavļuts to ielāgoja bez Lielupes fluīdu ietekmes. Starp citu, pēc 26.augusta viņš fluīdus vairs nesajūt. Pēc partijas-kustības kongresa viņa organismā bija notikusi kaut kāda fundamentāla transformācija. Par to no rītiem vairākkārt kautrīgi sūdzējās sieva.
   Danielam Pavļutam sākumā nedaudz bija žēl, ka valdošā kliķe atsacījās būvēt Liepājas cietumu. Valdošā kliķe nebija visu līdz galam izrēķinājusi. Ja LR tiks likvidēta krimināli oligarhiskā iekārta, tad valdošā kliķe nonāks zem klajas debess, jo esošajos cietumos visiem vietas nepietiks arī pēc tam, kad tiks likvidēti lielākie nacionālie nodevēji un tautas mantas laupītāji. Ja būtu jaunā Liepājas cietuma, tad kliķes sīkelementiem būtu vismaz jumts virs galvas un nevajadzētu garlaikoties koncentrācijas nometnē uz klaja lauka.
   Par nelaimi Liepājas cietums nederētu Daniela Pavļuta partijas-kustības biedriem. Viņus neviens negribēs turēt cietumā. Tas būtu bīstami. Priekš viņiem ir vajadzīga cita iestāde. Daniels Pavļuts to savā prātā negaidīti apcerēja sarunas laikā ar Arvilu Ašenradenu par partijas-kustības patstāvīgas deputātu grupas sastādīšanu parlamentā. Viņa partija-kustība skaudri atšķiras no pārējiem politiskajiem formējumiem. Tas ir redzams bez optiskiem palīglīdzekļiem.
   Daniels Pavļuts premjerministram apzvērēja klusēt. Abi kungi vienojās, ka par unikālo projektu zinās tikai premjerministrs un Daniels Pavļuts. Cits neviens par to nedrīkst uzzināt. Tāpēc Daniels Pavļuts no MK izgāja pa sētas durvīm. Kopš 26. augusta žurnālisti viņam nedeva mieru, un laimes pārņemtais Daniels Pavļuts baidījās izpļāpāties par unikālo projektu.
   Daniels Pavļuts premjerministram ierosināja Liepājas cietuma vietā Strenčos ļoti slepeni būvēt jaunu psihoneiroloģisko slimnīcu. Premjers atbalstīja doto priekšlikumu.
   Unikālā projekta likteni pozitīvi izšķīra divi būtiski momenti. Par tiem klusēja gan premjerministrs, gan Daniels Pavļuts. Premjerministram unikālais projekts iepatikās tāpēc, ka Strenči nav tālu no Valmieras. Skaļi par to viņš nebilda. Danielam Pavļutam unikālais projekts ir dārgs tāpēc, ka Strenču psihoneiroloģiskajā slimnīcā noteikti ievietos visu viņa partiju-kustību, jo tās psihiskais stāvoklis nav piemērots ieslodzījumam parastā cietumā. Saprotams, par to valdības svētajā kabinetā Daniels Pavļuts klusēja.

sestdiena, 2017. gada 9. septembris

Zooloģe

       To zina tikai Kremlī. Zina ne visā Kremlī, bet tikai Kremļa divos vieninieka kabinetos. No tiem viens kabinets atrodas 3.stāvā, bet otrs kabinets atrodas viszemākajā pagrabstāvā no 15 pagrabstāviem.
   To, ka par viņas zooloģes diplomu nezina visā Kremlī, bet zina tikai Kremļa divos vieninieka kabinetos, savlaicīgi tika informēta arī pati Inguna Sudraba. Šī informācija viņai palīdzēja apjēgt zoologa diploma vērtību Kremļa intelektuālās varas koncepcijā. Kremlis ļoti ciena zoologus. Mūsdienu politika esot zooloģijas sfēra. Sudrabai nav pret to iebildumu.
   Sudraba vienmēr ir jūsmojusi par Kremļa attieksmi pret zooloģiju – zinātni par dzīvniekiem. Bez šīs zinātnes nav iespējama politiskā vara. Tāpat nav iespējama ģeopolitiskā vara, kā arī nav iespējama Valsts kontroliera vara. Zoologa diploms ir visiem Kremļa ietekmes aģentiem ne tikai Daugavas grīvā, bet arī Ventas grīvā un Salacas grīvā. Ja kādu no ietekmes aģentiem Kremlī nolemj legalizēt un iesēdināt premjera vai valsts prezidenta krēslā, tad prioritāte ir ne tikai zoologa diplomam (tā teikt, papīram), bet arī reālajai pieredzei darbā ar politiskajiem dzīvniekiem.
   Bioloģija nav gluži tas pats, kas zooloģija. Tāpēc lauku bioloģijas skolotāja Vējoņa nokļūšanu Rīgas pilī izšķīra citi apsvērumi. Par tiem Kremlī zina tikai viens rezerves pulkvedis un divi rezerves ģenerālkapteiņi. Latvijā neviens nenojauš īsto iemeslu, kuru Vācijā tūlīt nojauta Škrebņevas kundze un Ventspilī izlikās nojaušam Lemberga kungs un viņa dēls Artūrs Lembergs.
   Sudrabas kundze par to domāja ceļā uz restorānu. Viņa turpināja saldi jūsmot par Kremļa prasmi saglabāt dziļu slepenību ap viņas zooloģes izglītību. Bet diemžēl patīkamajām domām pa vidu maisījās kņudošs nemiers.
   Sudrabai nebija atbildes uz vairākiem neparastiem jautājumiem. Un tas nav labi! Kāpēc nolēma legalizēt Imantu Liepiņu un Edgaru Jansonu? Kāds tam ir mērķis? Vai patiešām Maskavā kāds lasa Imanta Liepiņa daiļprozu? Vai patiešām no viņa vēlas iztaisīt otru Imantu Ziedoni? Tāpat nav saprotams, vai Liepiņa piespēlētais Edgars Jansons arī ir zoologs? Un vispār, kurš Liepiņam lika piespēlēt Jansonu? Ko vēl viņai piespēlēs?
   Par laimi Sudraba momentā aizmirsa neparastos jautājumus. Viņa nezin kāpēc pēkšņi atcerējās Arvīdu Barševski. Sudraba pie sevis klusu pasmaidīja. Tas tomēr bija neaizmirstams mēnesis! Sieviete teiktu - medus mēnesis!
   Arvīds viņu noslēpa „Ilgās” – Latvijas pretdronu divīzijas izlūkdienesta muižā pie Balkrievijas robežas. Tolaik „Ilgas” atradās zem DU maskēšanās caurspīdīgā tīkla. Nodarbības notika parkā zem abiem dižozoliem, gulšņājot zālē un ošņājot „Spilvainā ancīša” dvašu. Tā sauc retu augu sugu, kuru Ingunai parādīja Arvīds. Pati viņa nebūtu pamanījusi. Arvīds izrādīja arī citus „Ilgu” dārgumus – sarkanvēdera ugunskrupi, lielo tritonu un purva bruņurupuci. Dārgumu preparātus viņš vienmēr nēsāja žaketes labajā kabatā. Arī tad, kad brauca uz Rīgu pamācīt Latvijas rektoru padomi un 15.augustā ar Bībeli padusē mīņājās Aglonā.
   Arvīds savā CV neraksta „zoologs”. Viņam ir plašāka gratifikācija – „biologs”. Sudrabu pie viņa „Kantoris” nosūtīja studēt tāpēc, ka Barševskis bija rūpīgi pārbaudīts entomologs, kas ir zooloģijas apakšnozare. Entomologa kaislība ir kukaiņi. Arvīds jau bērnībā bija zinātniski specializējies īpašas kukaiņu klases pētnieciskajā disciplīnā – koleopteroloģijā (pēta vaboles). „Ilgās” dislocētajā karaspēka daļā viņu uzskata par Latgales skrejvaboļu centīgāko pētnieku. Sēlijas, Zemgales, Kurzemes, Vidzemes, Līvzemes vaboles Arvīdam nepatīk. Patīk tikai Latgales vaboles, kuras viņš operatīvi un nekļūdīgi identificē pēc valodas. Viņa žaketes kreisajā kabatā vienmēr rušinās 10-15 dzīvas Latgales vaboles.
   Par to īpaši priecīga ir sieva. Sudraba to tūlīt pamanīja, kad nakšņoja abu dzīvoklī. Arvīds pēc darba atkailina raženo rumpi (t.i., torsu) un mīl žaketi nomest uz gultas. Kas notiek pēc tam, nav grūti iedomāties. Arī vaboles tāpat kā politiķi mīl brīvību darīt visu pēc sirds patikas tautas labā. Sudraba ievēroja, ka sieva zem gultas krātiņā tur ezi. Ežu lielākais gardums ir vaboles. Sudraba par to bija lasījusi pirms zooloģijas studijām. Nāktī krātiņa durtiņas tiek atvērtas, un ezis (sieva to nokristīja vārdā „Vidavskis”) sāk ieturēt gardas vakariņas.
   Arvīds neko nemana. Viņam naktis paiet šausmīgos murgos par savas izcilās universitātes ekselencēm. Ekselences nekādi negrib brīvprātīgi atzīt, ka vairs nedrīkst strādāt DPI kvalitātē, bet ir jāstrādā DU kvalitātē. Arvīds ir teorētiski pārliecināts, ka jaunais nosaukums automātiski nodrošina jaunu kvalitāti. Šajā ziņā viņam piekrīt visi Latvijas rektori, kuri augstu novērtēja Arvīda intelektu un tāpēc izvēlējās par savu vadoni.
   Otrā rītā viņš neko neatceras, un savā kreisajā kabatā Latgales vaboļu svaigu kolekciju savāc pa ceļam uz darbu. Par Latgales vaboļu varmācīgo sagūstīšanu DU rektora ceļā no mājām uz darbu asaroši aizgrābjošu dzejoli savā laikā MKC izdevumā „Kultūra un Vārds” publicēja vietējā dzejas darinātāja Anna Rancāne - Latgales poētiskā sērdienīte ar Māras Zālītes agresīvi kautrīgo ambiciozitāti. Rancāne, saprotams, neko nezināja par Vidavska gardo holokaustu. Ja zinātu, tad panāktu rektora atlaišanu, ko Parādes ielā Nr.1 gadu desmitiem nepacietīgi gaida Latgales fizikas zvaigzne, Ernesta Rezenforda un Nīlsa Bora sīvākais konkurents Valfrīds Paškēvičs, bet Venstpilī gaida daugavpilietis, Džona fon Neimana padomnieks, datorspeciālists Sergejs Hiļķevičs ar sievu Gaļinu Hiļķeviču.
   „Ilgās” Sudraba nakšņoja un dienēja vienu mēnesi. Arvīds viņu sagatavoja zooloģijas bakalaura grādam saskaņā ar paša daudzus gadus aprobētās meistarklases saīsināto programmu. Pietika ar 30 dienām, katru dienu vienu stundu pavaļājoties zem dižozoliem. Viņš ņēma vērā Sudrabas māniju pievērsties siseņiem - ortopteroloģijai. Viņš neiebilda pret Sudrabas bakalaura darba tēmu „Latvijas Republikas politiskās varas ortopteroloģiskie parametri un ortopteroloģiskās perspektīvas”.
   Sudraba sāka nožēlot solījumu iet uz „3 pavāru restorānu”. Viņa labprātāk Bastejkalnā paelpotu augusta spirdzinošo gaisu pēc bruņinieku sviedru smakas mājīgajā Saeimas namā. Sviedru smaku nespēj kliedēt pat Urbanoviča kunga vairākus gadu desmitus Saeimas namā lietotā vīrišķīgā smarža „Chanel Nr.5”. Ja nevajadzētu doties uz neformālo tikšanos, kas formāta ziņā nekādi nav identiska „Rīdzenes sarunu” formātam, tad viņa uz Bastejkalna soliņa labprātāk pasapņotu par saviem dārgajiem siseņiem.
   Sudraba apjēdza nepatikas iemeslus. Nevilināja Edgara Jansona visiem labi zināmie noslēpumi. Bet bija vēl otrs iemesls. Sudraba nepatīkami atcerējās restorāna devīzi „Tam labam būs augt”. Viņai devīze šķiet bezjēdzīga. Tiesa, arī viņas partijas nosaukums daudziem šķiet bezjēdzīgs – svešvārdā „idiotisks”. Bet tā tas nav. Partijas nosaukums ir tāds, kāds vēlētājiem iet pie sirds. Ja viņa Latvijai pieiet no sirds, tad arī vēlētāji viņai pieies no sirds. Tāda ir vietējā politiskā loģika, kas Sudrabas dzīvē vienmēr visu ir izšķīrusi pozitīvi. Latvijas politikā šī loģika ir stabila. Tāpēc viņai patīk zooloģija, un savukārt zooloģijā viņai ļoti patīk siseņi, kuri arī vienmēr rīkojās loģiski.
   Pret citiem taisnspārņiem (sienāžiem, circeņiem) Sudraba neizjūt dievinošas simpātijas. No taisnspārņiem viņasprāt visinteresantākie ir siseņi. Acīmredzot tādu izjūtu ir nosacījusi viņas mūžīgā atrašanās politizētā vidē un izteikti politizētos amatos. Siseņiem pakaļkājas ir ar muskuļainām ciskām un lieliski piemērotas lēkšanai, tā teikt, no vienas partijas uz otru partiju, no partijas uz kustību, no kustības uz partiju. Pēdējā laikā arī lēkšanai uz unikālo partiju-kustību. Siseņiem dažkārt priekškājas pārveidojušās par racējkājām, tā teikt, veikli rokot bedri otram politiķim.
   Vienīgi politiķes nav izdevīgi salīdzināt ar siseņu mātītēm. Siseņu mātītēm ir labi attīstīts dējeklis. Politiķu mātītes turpretī sapņo par dzimuma maiņu un moderni noskaņotas likvidēt dējekli. Viena no politiķu mātītēm tagad ir nosūtīta uz Jauno pasauli speciāli izpētīt dējekļa izzāģēšanas tehnoloģijas.
   Siseņiem taustekļi ir īsi. Arī politiķiem nevajag garus taustekļus, jo politikā taustekļu garums nav galvenais. Siseņu tēviņi sisina, trinot pakaļkājas gar priekšspārnu malu. Šajā gadījumā Sudraba iesaka uzmanīgāk pavērot deputāta Kaimiņa kustības parlamenta tribīnē. Agrāk viņa ieteica pavērot deputāta Elksniņa sisināšanu, bet pašlaik tas nav iespējams. Būs iespējams tikai pēc slavenā oratora atgriešanās parlamentā.
   Siseņi pārtiek tikai no augiem. Tātad pārtiek no viena eksistences avota. Arī kādā valsts amata krēslā iebīdīti politiķi oficiāli pārtiek no viena eksistences avota – darba algas.
   Dažus metrus no kafejnīcā paredzētās „normālās un cilvēcīgās sadarbības” (tā viņa vēlāk izskaidrosies žurnālistiem) Sudrabas kundze vēl paguva atcerēties valdzinošāko, kas viņu piesaista zooloģijai un siseņiem.
   Siseņi atgādina viņas pašas politisko biogrāfiju. Siseņu biogrāfijā ir divas fāzes: dzīve vienatnē un dzīve barā. Arī Sudraba kādreiz vienatnē kontrolēja valsti, bet tagad ir nonākusi politiķu barā, kas tāpat kā siseņu bars ir gatavs nopostīt to visu, kas vēl ir Latvijā jānoposta. Viņa ir spējīga paklausīgi uzvesties abās fāzes, kas varbūt visvairāk patīk zooloģijas faniem Kremlī. Ar tādu patmīlīgu domu viņa kafejnīcā ieraudzīja „vienu no tiem menedžeriem, kuru nevar ietekmēt nedz fiziski, nedz psiholoģiski". Tāda ir centrālā tēze Edgara Jansona verbālajā pašportretā. Inguna Sudraba to nebija aizmirsusi un ne visai droši tuvojās seksuāli pievilcīgajam vīrietim.

Paskaidrojums

„Siseņi” ir nosaukums pamfletu ciklam, kas tiek uzskatīts par ideoloģiski informatīvo formu vērsties pret krimināli oligarhisko iekārtu un tās patriotiem Latvijā. Ciklā tiek izmantota mākslinieciski publicistiskā žanra pamfleta garantija beletristikas stilā raksturot konkrētus faktus un konkrētas personas. Pamfleta garantija ciklā konsekventi tiek izmantota tikai daļēji, īstajā vārdā un uzvārdā nosaucot personas. Faktu izvēlē dominē mūsdienās impozantais „plurālisms” – totāla radošā brīvība un (kā tam jābūt modīgajā „plurālismā”) totāla bezatbildība attiecīgo personu, lasošās publikas un Dieva priekšā, tādējādi pilnā mērā izbaudot (atkal modīgs vārds) literārās jaunrades priekšrocības. 

Jābūtniece

   Viss ir vislabākajā kārtībā. Maija Kūle paskatījās spogulī un pasmaidīja: satraukumam nav nekāda iegansta, stimula, cēloņa, motīva, ...