piektdiena, 2018. gada 2. marts

Jābūtniece



   Viss ir vislabākajā kārtībā. Maija Kūle paskatījās spogulī un pasmaidīja: satraukumam nav nekāda iegansta, stimula, cēloņa, motīva, avota, pirmsākuma. „Jābūtības vārdi” 21.gadsimtā un turpmāk būs latviešu tautas identificējošā, integrējošā, interpretējošā, iedvesmojošā, atskaņojošā, ģenerējošā, ģeopolitizējošā, konsolidējošā, kolorējošā, kontemplatīvējošā, meditējošā, mudinošā, stumjošā, bīdošā, kanonizējošā, konceptualizējošā, kolekcionējošā, tabuizējošā, traktējošā, definējošā, dekonstruējošā, trenējošā, translējošā, tracinošā, terapeitizējošā, hormonālā, preventīvā, saudzējošā, selekcionējošā, segmentējošā, segregējošā, sensibilizējošā, sensitivizējošā, sistematizējošā, somnambulizējošā, trepanējošā, trenažējošā, trallinošā, tirpinošā, ucinošā, analītiskā, taktiskā un stratēģiskā bībele. „Jābūtības vārdi” būs vispusīgi sazarota idejiskā platforma latviešu tautai līdz tās pastāvēšanas galam. Viņas, Maijas Kūles, grāmata kalpos kā latviešu tautas kolektīvā un neizdzeramā garīgā aka.
   Ar tādu veldzējošu refleksiju un veldzējošu asociāciju Maija Kūle novērsās no spoguļa, strauji aizcirta dzelteno grāmatu un labpatikā skaļi nopūtās. Maija Kūle saprata, ka tūlīt sāks pārlaidus atdzīvināt košākās epizodes no personiski, ģimeniski, kolektīvi, antropoloģiski, kulturoloģiski, etnoloģiski, socioloģiski, filosofiski, ētiski, estētiski, zinātniski, politiski, reliģiski, partejiski, konstitucionāli, valstiski un nacionāli vērtīgā mūža, kas aizvadīts Jūrmalā un Rīgā, visu laiku paturot prātā eirodzīvi Vidusjūras un Baltijas jūras krastos un jābūtības dimensiju Lielupes dzīvokļa ķēķī.  
   Visgardāko prieku Maijas Kūles dzīvē vienmēr ir sagādājis dzimšanas dienas datums. Ar šo gardumu viņa sen ir apradusi, bet tas joprojām tirpstoši kutina un regulāri nedod mieru. Par dzimšanas dienas datumu Maija Kūle ir neizdibināmi pateicīga Dievam, Kosmosam un vecākiem.
   Kādreiz bija obligāti jāsaka: pateicīga partijai un valdībai. Tagad tā bīstami teikt. Pie tam partiju ir daudz un valdība regulāri mainās. Vēl neesi beidzis klanīties esošajai valdībai, kad jāsāk noliegties jaunās valdības priekšā. Maija Kūle vienmēr ir apsviedīgi ielāgojusi cienījamu prasmi, ko drīkst teikt un ko nedrīkst teikt, kas ir jāsaka un kas nav jāsaka, kuram ir jāklanās un kuram nav jāklanās. Šī cienījamā prasme ir viņas prāta, gara un dvēseles vienīgā, bet reizē aktuālākā un perspektīvākā, potence, kā arī morāles kondīcijas instrumentālā virsotne.
   Maija Kūle ir dzimusi 21. aprīlī. Tas viņai sagādā čaukstošu baudu. Protams, viņai kremt tautiešu tumsonība – nekompetence salīdzinoši novērtēt viņas dzimšanas dienas datumu. Latvijā neviens nezina, ka 21. aprīlī ir dzimusi Anglijas karaliene Elizabete II. To visi zina tikai Anglijā un Anglijas 17 aizjūras zemēs un kroņa zemēs. Latvijā to neviens nezina. Ja arī kāds par to ir dzirdējis, tad globālo informāciju nav iecementējis atmiņā. Latvijā globālā informācija ir tikai Maijas Kūles atmiņā. Viņas atmiņā ir vēl viens globāls fakts. 21. aprīlis ir Romas dibināšanas diena. Arī to Latvijā zina tikai Maija Kūle.
   Toties Latvijā gandrīz visi mēnessērdzīgie un mēnesnesērdzīgie dievina Zodiaku – 16 grādu platu joslu pie debess sfēras, kurā atrodas 12 zvaigznāji. Zodiaka horoskopā no 21. aprīļa līdz 21.maijam ir Vērša ēra. To atceras gandrīz visi Latvijā.
   Vērsim nav nekāda ietekmes spēka. Maija Kūle netic Vērša ietekmes spēkam bīdīt viņas CV. Fiksētais un nefiksētais Maijas Kūles CV ir viņas pašas tramīgas aktivitātes nopelns, bet nevis Vērša virtuāls nopelns. Dzīvē panākumus nodrošina nevis talants, apdāvinātība, izglītotība, pasionaritāte, zināšanas, analītiskās un radošās spējas, bet amats – sēdēšana priekšnieka tronī. Maijai Kūlei tā ir aksioma. Vērsis nav aksiomas tēvs.
   Vērša ērā dzimušie esot ļoti ambiciozi cilvēki, un viņi ļoti agresīvi auļojot uz noskatīto mērķi. Bet tas uz Maiju Kūli neattiecas. Maija Kūle nav godkārīga. Viņa nekad nav auļojusi pēc grādiem, tituliem, amatiem aiz  godkārības. Neviens viņas pakļautībā strādājošais kolēģis neuzdrošināsies atklāti raksturot Maiju Kūli kā veiklu karjeristi, tipisku konformisti, viltīgu nekauņu, kura gādā tikai par savu algu, savu grāmatu izdošanu, saviem ārzemju komandējumiem. To atklāti neteiks neviens viņas pakļautībā strādājošais kolēģis. Maija Kūle par to ir simtprocentīgi pārliecināta.
   Kandidēt uz LU rektora amatu viņu nepierunāja Vērsis. Viņas smadzenēs kandidēšana uz sēdēšanu augstā krēslā vispār nav saistāma ar cilvēka ambiciozitāti, harismu, varaskāri, mantkārību, nekaunību, kretīnisku uzdrošināšanos, hipertrofētu pašpārliecinātību un stulbu iedomību. Kandidēšanu uz sēdēšanu augstā krēslā nosaka citi apsvērumi. Piemēram, palīdzēt darba kolektīvam, partijai, valstij, Eiropai, eiropeīdu rasei, planētas civilizācijai un cilvēcei. Saprotams, palīdzēt savai dārgajai tautai, kura Maijas Kūles novērojumos vēl nesen „īsti nemācēja savu valodu noformulēt”. Nav ko piebilst! Eleganti vārdi! Maijai Kūlei tie patīk. Tas nekas, ka pārējiem nav saprotams, ko viņa domājusi ar „valodu noformulēt”.
   Maijas Kūles biogrāfijā otrs gardākais prieks ir ģimenes oficiālā saistība ar filosofiju. Viņa skaitās filosofe, un viņa sevi pieskaita Eiropas „augstākā līmeņa filosofiem”. Maija Kūle nekādi nespēj aptvert, kāpēc ar šo godīgo pašvērtējumu kādai personai pilnīgi pietiek, lai sacerētu pamfletu un viņu izsludinātu par vienu no mūsdienu latviešu sisinošākajiem siseņiem. Tas Maijai Kūlei nepielec.
   Filosofs skaitās Maijas Kūles vīrs. Par filosofu ar  promocījas procesā nopelnītām regālijām ir noformēts dēls. Visticamākais, arī potenciāls augstākā līmeņa filosofs. Tas ir pašsaprotami. Tas nevienu skauģi nedrīkst tracināt. Dēls nevarēja nemantot filosofa gēnus. Dēls ģenētiski ir filosofa genotips, dāsni apliecinot iedzimtību noteiktos aspektos. Un, lūk, filosofējošu vecāku dēla genotipiskais aspekts var būt tikai viens – filosofēšanas instinkts.
   Maijai Kūlei nav jākaunas par dēla filosofēšanas instinkta praksi. Viņš mātei, bet galvenais – latviešu tautai un Eiropai, palīdz cīnīties pret antikultūru. Latvijā ir sazēlusi melna nelaime. Ne visiem latviešiem patīk neoliberālisms, postmodernisms, homoseksuālisms, genderisms, perversijas un idiotijas. Maijas Kūles dēls melnās nelaimes vēstnešu darbību kopā ar vienu vecāku kungu kvalificē kā antikultūru. Maijai Kūlei pret to nav iebildumu. Melnie nelaimes vēstneši nepatīk valdībai. Bet tie, kuri nepatīk valdībai, nepatīk arī Maijai Kūlei un viņas ģimenei. Turklāt viņa ar visu miesu un visu nemiesu intuitīvi jūt, ka latviešu nākotne ir ne tikai „Jābūtības vārdi”, bet arī neoliberālisms, postmodernisms, homoseksuālisms, genderisms, perversijas, idiotijas un postcilvēki. Ja valdība to visu neaizslauka, tad arī Maija Kūle atsakās to visu aizslaucīt un neļauj to darīt dēlam.
   Maijas Kūles oficiālā filosofiskā identitāte nav Vērša nopelns. Viņa ir nedaudz lasījusi par filosofijas jēgu. Viņa ir stundām meklējusi atbildi uz vienu sabiezinātu jautājumu: „Vai viens un tas pats filosofs vispirms var būt sociālisma iekārtas reprezentatīvs filosofs, bet otrā rītā uz brokastu laiku var būt kapitālisma iekārtas tikpat reprezentatīvs filosofs?”. Maijai Kūlei gribējās noskaidrot, vai ir iespējama tik radikāla transformācija?
   Maijas Kūles atbilde ir noliedzoša. Tas nav iespējams. Sociālisma iekārtā ir marksisma-ļeņinisma filosofija, bet kapitālisma iekārtā ir marksisma-ļeņinisma filosofijas nozākāšanas filosofija. Tātad runa ir par totāli nesaderīgām filosofijām, kuras nevar reprezentatīvi pārstāvēt viens un tas pats filosofs. Ja tas tā notiek dzīvē, tad tas ir absurds, nonsenss, idiotija, debilitāte.
   90. gadu sākumā Maija Kūle bažīgi gaidīja pārmetumus profesionālajā neleģitimitātē. Viņa filosofēja padomju laikā un filosofēja pēcpadomju laikā. Tas ir odiozi. Pēcpadomju laikā kāds patiešām pamatoti varēja Maiju Kūli atslēgt no filosofēšanas. Ja tas tā notiktu, viņa plānoja atjokoties: „Bet es taču nekad neesmu bijusi filosofe! Es esmu filosofijas simulakre! Ja gribiet – filosofijas administratore, filosofijas birokrāte”.
   Maija Kūle nekad nav laidusi garām izdevību kādu pamācīt, ka filosofs ir filosofs tikai tad, ja viņš spēj izstrādāt kaut ko jaunu, neparastu un nepierastu. Maija Kūle ir filosofijas fundamentālās autonomijas fane. Filosofs drīkst atsaukties uz sava laika politikas un ideoloģijas aktualitātēm. Taču filosofam neklājas būt politikas un ideoloģijas apkalpotājam. Maija Kūle regulārajās intervijās medijiem šo prasību ir stingri ievērojusi. Par latviešu mietpilsoņu kulta filosofētāju viņu ir uzskrūvējuši žurnālisti. Tas nav Maijas Kūles nopelns. Filosofijas misija ir tautai dot jaunas idejas, jaunu jēgu un jaunu domas virzienu. Tā ir arī Maijas Kūles misija domāšanas reizēs, bet nevis ar gudru seju atkārtot sen zināmas patiesības. Filosofijā būtiski svarīgākais ir atkarīgs no cilvēka. Jo garīgi dziļāks ir cilvēks, jo īstāka ir viņa filosofija, kas kļūst līdzīga izcila mākslas darba iekšējai patiesībai. Tas ir Maijas Kūles, oficiāli noformētas filosofes, kredo.
   Viņas kredo vēl ietilpst modernā tēze par filosofijas galu. Filosofijas gals nebūt neliecina par filosofēšanas galu. Daudziem mūsdienu filosofiem nav filosofijas izjūtas orgāna. Tāpat kā var nebūt muzikālā dzirde var nebūt arī filosofijas izjūtas orgāna – filosofiskā dzirde. Tie, kuriem nav filosofiskās dzirdes, runā par filosofijas galu. Maijas Kūles ģimenē nekad par to nerunā. Ģimenē uzskata, ka filosofs Latvijā var pukstēt bez filosofiskās dzirdes un vienīgi ir nepieciešams pareizi noformēt filosofiskās dzirdes trūkumu. Priekš tā ir LU promocijas padome, kuru Maija Kūle netaisās atstāt bez kontroles arī tajos apstākļos, kad par padomes priekšsēdētāju pārmaiņas nolūkā ir ielikts kāds administratīvi padotais filosofētājs. Piemēram, konceptuāli fundamentālās teorijas „Kultūra ir seks un svaigs gaiss” inspirētājs.
   Maijai Kūlei ir unikāli oriģināls viedoklis par filosofijas vēsturi. Ja nepiejaucēts tīrs filosofs ir milzīga monologa autors, kuru realizē cilvēciskā pašapziņa, lai saprastu pati sevi un reizē arī apkārtējo pasauli, tad piejaucētais filosofijas vēsturnieks kļūst nevis citu filosofu atziņu pārstāstītājs, bet gan šo atziņu līdzautors, redaktors, sludinātājs, grēksūdzes uzklausītājs. Filosofijas vēsturniekam ir jātiecas nevis fotogrāfēt filosofiskās idejas un tādējādi tās prezentēt gatavā veidā, bet gan iedziļināties ideju cilvēciskajā izcelsmē, būt garīgi kopā ar šīm idejām un būt līdzās to virzības kolīzijās. Maija Kūle vienmēr ir brīvprātīgi respektējusi tik tikko definēto viņas unikāli oriģinālo viedokli. Ja kāds tam netic, tad ieteicams atvērt latviešu filistru cienīgi gratulēto grāmatu „Filosofija” un par to pārliecināties savām acīm.
   Maija Kūle atkal atvēra dzelteno bībeli un sāka skaļi deklamēt: „Modernajā sabiedrībā politiskās un ekonomiskās vajadzības uztver kā pašas par sevi saprotamas, bet tiesības uz filosofiju un vajadzību pēc kultūras nākas pierādīt. Patiesībā būtu jābūt otrādi - vissaprotamākā ir vajadzība pēc kultūras kā cilvēciskas dzīves pamata. Cilvēciskā darbība ir jēgveidojoša un balstās uz vērtībām. To atklāj humanitārās zinātnes filosofija. Filosofija nonāk vistuvāk cilvēciskās pasaules avotiem, jo spēj runāt jābūtības valodā”.
   Pēcpadomju laikā Maija Kūle nevienā auditorijā nav baidījusies deklamēt Lielupes ķēķī izkristalizētos filosofiskos kristālus, jo neviens publiski nesāks verificēt viņas teikto. Ja arī kāds saklausīs primitīvas muļķības, tad kaunīgi nolieks galvu un klusu lūkosies grīdā. Maija Kūle tāpēc bez bailēm varēja deklamēt par „tiesības uz filosofiju un vajadzību pēc kultūras nākas pierādīt”, „humanitārās zinātnes filosofija”, „cilvēciskās pasaules avotiem”, kuri „spēj runāt jābūtības valodā”, „mūsu valstī ir ārkārtīgi maz jābūtības dimensijas”, „vērtības nav vērtības, bet vērtības ir jābūtības nesējs” u.tml., utt.







Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Stenētājs

   Grantiņš tualetē ieslēdza gaismu un rūpīgi aizvēra tualetes durvis. Jābūt ļoti piesardzīgam. Pulkstenis bija pusčetri. Šajā naksts s...